Nu jau kādu laiku esmu atsākusi iet uz boulderingu un iknedēļas treniņi kļuvuši par manu enkuru nedēļai – kaut kas konstants, ko gaidīt katru nedēļu un kas palīdz savākties pārējiem darbiem un ikdienai. Tā man ir vieta, kur pārējās domas iestūķēt somā un atstāt skapītī kolektīvi ar pārējām mantām un iet pasvīst fiziski un arī mentāli. Un šo to paņemt līdzi arī dzīvei ārpus zāles:
1. Progress vienmēr ir lēns, bet, pat ja tu to nemani, tas nenozīmē, ka tas nenotiek
Kad gāju mūzikas skolā, pirmos 3 gadus man šķita, ka man katru reizi sanāk arvien labāk un tad vienā brīdī redzamais progress apstājās un, to neredzot, man mūzikas skola sāka besīt. Ar boulderingu viss ir citādi. Pirmajā nodarbībā es varēju izkāpt tik labi, cik varēju un līdz ar otro nodarbību sākās lēnais progress. Jā, katru reizi aizejot es varu izdarīt kaut ko mazdrusciņ labāk, bet ir labās un ir sliktās dienas un dažreiz nevaru vairs saprast, vai es progresēju uz priekšu vai atpakaļ. Nesen lasīju James Clear ‘’Atomic Habits’’ un man ļoti patika šie cipari: „ja katru dienu kļūstam labāki par 1%, tad gada laikā esam 37 reizes labāki nekā sākām”. Un, ja atskaitās uz mēnesi atpakaļ, tiešām ir labāk. Un ziniet, kāds ir lielākais bonuss, kas man to ļauj novērtēt? Es beidzot varu savu divriteni iedabūt pasažieru vilcienā. Nav smieklīgi (nu ir gan, ja jūs mani redzētu no malas).Tāpēc arī ikdienas darbos es labāk pieņemu faktu, ka progresu neredzu jau nākošajā dienā. Tas mazais rupucis slēpjas mazajās lietās.
2. Ja nesanāk problēmu atrisināt vienā veidā, neieciklējies un meklē citu risinājumu
Boulderings principā ir viena vienīga problēmu risināšana. Treneris ‘’uztaisa’’ problēmu (nu vai arī tā jau ‘’sēž’’ uz sienas), bet tu viņu risini (naksnīgajā Rīgā droši vien par problēmu taisīšanu dod pa ausi, bet te mēs tās risinām civilizēti). Svarīgākais mans atzinums – ir vismaz 3 dažādi veidi, kā katru no tām atrisināt. Citi kāpj ar spēku, citi ar dinamiku, citi ar tehniku. Un tad vēl ir 100 un 1 veids kā pieliekties, sagriezties, atsperties un iekārties, lai tiktu līdz nākamajai aizķerei. Ja ar 3. reizi vienā veidā nesanāk, ņemam citu variantu. Šis man ellīgi labi noder darbā (un dažreiz arī mājās, tīrot aizdambētu izlietni). Vienmēr ir vismaz 3 varianti.
3. Vienmēr skaties plašāk (un varbūt pajautā citu viedokli)
Boulderingā nevar ieciklēties ne tikai uz kustībām, bet arī uz pieejamājām iespējām. Jā, maršruti ir doti, bet, ir taču vēl siena un ir taču kastes un varbūt tai aizķerei var labāk ieķerties no apakšas. Nepietiek tikai skatīties uz dotajiem izejmateriāliem, vēl ir arī iepakojums. Gluži kā prolēmā ar sveci un kasti ar sērkociņiem. Un ir vērts ieklausīties apkārtējos, ne vienmēr tie padomi noder uzreiz, bet pasviež labas idejas. Meklējot risinājumu, nevis problēmu vai vainīgo, dažreiz vari nonākt pie tādām idejām, kādas tev pašam līdz tam šķita nereālas.
4. Vienmēr kāds būs par tevi labāks, bet tas nenozīmē, ka uzreiz jāpadodas
Kad eju kāpt pati, bieži vien mans laiks pārklājas ar jauniešu treniņu. Un, uh, kur viņi var bliezt pa to sienu kā spaidermeni. Maršrutā, ko es moku jau trešo nedēļu, viņi uzlido augšā bez problēmām un dažiem no viņiem ir tik tehniski skaisti atstrādātas kustības, ka varu tikai ar respektu un skaudību uz to noskatīties. Jā, uz sekundi man nolaižas rokas, jo apzinos, ka ar savu progresa ātrumu tā kāpšu varbūt tad kad man būs piecdesmit (un ap to laiku viņi jau kāps augšā pa sienu bez aizķerēm), bet tas man arī atgādina, ka mēs katrs sākam dažādā laikā no dažādām pozīcijām. Tā vietā, lai nolaistu rokas un apskaustu, es vienmēr varu no viņiem mācīties kustības, smelties idejas, kā beidzot iziet to nolāpīto maršrutu un palīdzēt savam progresam. Nekad nav par vēlu sākt kaut ko jaunu, tikai jāatceras, ka mēs katrs sākam no savām pozīcijām.
5. Vispirms izplāno un tad dari
Jā, vieglākos maršrutos arī bez domāšanas ir iespējams kaut kur tikt – varbūt nogurstot līdz baltajām pelītēm no 4m kāpšanas, aizelšoties utt., bet var. Ar grūtākiem ir citādi. Kaut kādam plānam jābūt un jau uz zemes stāvot iespējams izplānot kustības (izskatās gan pēc modernā baleta mazliet, kad tu plivinies ar rokām un kājām stāvot uz matrača un grozies visādos leņķos). Var arī neplānot un nomaukt lejā jau pie trešās aizķeres (bērni, atceramies- krītam uz kājām, ieliecoties celīšos un rokas aiz muguras neliekam, ja negribam paciemoties Traumās). Piedzīvojumos var lekt ar galvu pa priekšu un cerēt, ka ‘’saies’’, bet lietās, ko ņemam nopietni un kur ceļš nav rozēm kaisīts, lielos darba projektos, biznesā, ir vērts domāt uz priekšu. Respektīvi, boulderings man par plānošanu ir iemācījis tikpat daudz, cik šahs nespēja.
6. Sāc ar grūtāko uzdevumu vispirms
Ja man kāds grūtāks maršruts nav sanācis iepriekšējā nodarbībā, es nākošajā reizē savu ‘’paškāpšanu’’ sāku tieši ar to. Jo nav vērts atlikt līdz treniņa beigām, zinu, ka spēka vairs nebūs un man atkal nesanāks un atkal būs vilšanās sevī. Un ir jau loģiski, ja es stundu tirinos augšā pa sienu, turoties savos makaronu pirksteļos, 61 minūtē es nu tiešām nevaru vairs neko. Bet es varu pamēģināt pašā sākumā un ja nu tiešām nekas neizdodas, tad nākt nākošreiz un iet vēlreiz, varbūt progress būs pavilcis mani tuvāk mērķim. Gluži kā darbā, kad gribas atlikt lielus un grūtus uzdevumus tikai tāpēc, ka nav ne jausmas kā to izdarīt. Taču vienmēr var pamēģināt vismaz iesākt un tad jau redzēs, kur tas aizvedīs.
7. Bailes var pārvarēt. Pamazām.
Man ir bail no augstuma. Punkts. Nekas nav mainījies un es joprojām skatu torņos lienu augšā pieplakusi pie trepēm, ieķērusies margās, lamājoties un jūtot, kā mana sirds pulsē jau kaklā un cenšoties pēc iespējas vairāk gaisa ieraut plaušās, elsojot kā resns kaķis karstā vasaras dienā. Bet es tik un tā lienu augšā. Un par to man jāsaka paldies boulderingam. Nu jau sienas augstums šķiet optimāls un man nav tik ļoti bail kāpt, taču galvenais tā nopelns ir mana spēja uzticēties sev un paļauties uz konstrukciju. Es daudz racionālāk spēju sagremot savas bailes, zinot, ka varu nostāvēt uz ļoti mazas aizķeres vai noturēties pie mazākā štrunta uz sienas un sliktākajā gadījumā piezemēšos uz matrača. Arī kāpjot tornī, es varu sev iestāstīt, ka ir maza varbūtība, ka jaukšos lejā ar visu torni, un pat, ja man slīdēs kāja, kaut kur var iekrampēties. Bet tas viss ir nācis atkal un atkal sevi pārvarot, pamazām, un tā bijusi laba mācība.
Es ticu, ka katram ir vēl šis un tas, ko piemetināt šīm atziņām, bet te nu ir manas mācības (līdz šim). Droši vien jūs domājat, bāc, Santa, tev jau gandrīz 30, vajadzēja tak šito jau pa dzīvi iemācīties, jap, varbūt vajadzēja, bet es taču jums jau teicu, es progresēju lēni. 😀 Lai arī jums izdodas!
Five steps from home 