Nekur nav tik labi kā mājās/There is no place like home

Even if we consider ourselves as world travelers, there is always a place which we want to call home. It doesn’t matter, whether we feel so for a huge metropolis or for a lonely house in the middle of nowhere, every corner we love with all the warmth and every pain we feel like our own. And the further away you are torn, the stronger it pulls you back. So, that’s my case with Bebrene.

Lai kādi pasaules klejotāji mēs nebūtu, vienmēr ir vieta, kuru gribam saukt par mājām. Nav nozīmes, vai tā uztveram milzīgu metropoli vai viensētu nekurienes vidū, katru stūrīti šeit mīlam ar siltumu un katru sāpi izjūtam kā savu. Un, jo tālāk tiec no tā atrauts, jo stiprāk tevi velk atpakaļ. Tad nu lūk, man tā ir ar Bebreni.

20160327_115943Tiem, kuriem nav ne mazākās nojausmas, kur tāds brīnums atrodas – mamma Google, paldies! Mana maģiskā vieta pārdesmit kilometrus no Daugavpils, Ilūkste novadā.

For those, who have not even the slightest clue where it is – mummy Google, thank you! My magical place, a few dozen km from Daugavpils in the district of Ilukste.

map

Kur slēpjas maģija? Mazliet cilvēkos. Mēs gan esam ļoti mazi un sērga tā pati, kas visos lauku ciemos – mēs pamazām rūkam skaitā (2014.gadā Bebrenē deklarēti 936 cilvēki-es tajā skaitā, lai gan reāli sēžu putnu būrī Rīgā, tas par situācijas precizitāti), bet tas nemaina palicēju uzņēmību un entuziasmu lēkt ikdienas darbos un brīvā laika aktivitātēs (spilgtākais piemērs, ka mēs spējam savākties, noteikti ir Bebrenes pagasta svētki – http://www.manabebrene.lv/lv/bebrenes-pagasta-svetki/ ).

Where is the magic? A little bit in our people. Despite the fact that we are small and have the same ‘’disease’’ as every countryside village – we are shrinking in number (In 2014 there were 936 people decelerated in Bebrene- including me, despite I live in a bird cage in Riga-so much for real numbers), but it doesn’t affect the commitment and enthusiasm of those who remain, to jump into daily work and leisure activities (the best example definitely is the Bebrene’s Parish Fest  – http://www.manabebrene.lv/lv/bebrenes-pagasta-svetki/).

Liela daļa vērtības ir vidē, kas mums ir apkārt, sakoptā un mierīgā. Ar 19.gadsimta maģiju, kuru izjūt ikreiz izejot cauri pils vārtiem un dodoties uz skolu, izmetot loku parkā un skūpstoties zem laternām vai iebāžot degunu vecajos pagrabos (ja vien Padomju gados nebūtu iebrukusi pazemes eja, kas veda no muižas uz virtuves telpām…). Ar pazemīgu mieru, dodoties iekšā pa baznīcas durvīm, kuras ieskauj četru evaņģēlistu freskas. Ar vienkāršību, soļojot cauri Bebrenes centram.

The vast majority of the value is in the environment surrounding us, neat and peaceful. With 19 century magic, which can be felt each time when you enter manor’s gate on your way to school, by taking a walk around the park and kissing under lanterns or by peaking into the old cellars (oh, only if the underground passage that led from manor to the kitchen wouldn’t have collapsed during Soviet times…).  With humble peace walking through the church door, surrounded by for evangelists frescoes. With simplicity, walking through the center of Bebrene.

 

20160327_12341720160327_12314320160327_12283920160327_121634I&A 21-07-2012 (301)

Un daba. It kā tāda pati kā citiem, bet pavisam īpaša. Kur zāle tiešām šķiet zaļāka un palieņu pļavas plašākas, kur putni dzied skaļāk un bebru šķiet vairāk, kur katrs skrējiens līdz savvaļas ganībām šķiet spirgtāks un pielasīto kartupeļu spainis mīļāks, kur gadalaikus spēj krasi nošķirt un tie nesaplūst vienā pelēkā akmens masā.

And nature. It seems the same everywhere, yet very special. Where the grass is really greener and meadows seem wider, where the birds are singing louder and the beavers seem to be more, where every run to the wild pasture is refreshing and gathered bucket of potatoes is dear, where you are able to distinguish the season sharply and they do not fuse into one gray stone mass.

IMG_0089IMG_0078DSC0445020160116_11495320160116_114959

20170402_091550

Ja kādam šķiet, ka lauki visur ir vienādi, es cienu un saprotu katra subjektīvo viedokli, taču ne par to ir stāsts. Stāsts ir par atmiņām un sajūtām (šoreiz). Par pirmajiem soļiem un pirmajiem braucieniem ar ragaviņām, pirmo zilumu, par pirmo skolas dienu un saulainajiem pavasara rītiem, pirmo mīlestību, pirmo vilšanos, ģimeni un draugiem, satraukumu un prieku, vienkārši-unikālo pieredzi. Par vietu, kur deg mūsu sirdis.

If someone thinks that a countryside is the same everywhere, I respect and understand each subjective opinion, but that is not what the story is about. The story is about the memories and feelings (this time). The first steps and first slides on the sled, the first bruise, the first school day and sunny spring morning, first love, first disappointment, family and friends, excitement and joy, simply-the unique experience. A place where our hearts are burning.

20160327_190953

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s