Kā mēs braucām Materhornu lūkoties

Es zinu, ka šis jau kaut kad un kaut kur ir pavīdējis, bet viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, tātad…

Mūsu ar mammu neizsapņotais sapnis ilgu laiku bija ceļojums uz Šveici. Sabiedētas ar to, cik šis pasākums ir dārgs, visu laiku to atlikām, bet pagājušajā rudenī tika nolemts – viss, mēs braucam uz Šveici pašas.

Ziemā pasūtījām Lufthanzas lidmašīnas biļetes un bookingā noskatījām lētākās un pieņemamākās viesnīcas. Tā kā Šveicē dzelzceļa transporta sistēma ir sakārtota uz urrrā, par mūsu galveno transporta līdzekli kļuva vilciens. www.swisstravelsystem.com tika pasūtīts Swiss Flexi Pass 4 ceļošanas dienām ( izrādījās, ka šī biļete ir izdevīgāka kā sākumā šķita un atņem pusi galvassāpju par biļešu pirkšanu, jo izvēlētajās dienās visi vilcieni, sabiedriskais transports, kuģīši, autobusi ir iekļauti biļetē, savukārt pārējās dienās pacēlājiem un transportam ir līdz pat 50% atlaide). www.sbb.ch var laicīgi izplānot vilcienu kustības grafiku, lai atvieglotu sev dzīvi un stacijās nevajadzētu bizot un meklēt nedz peronus, ne pārsēšanās iespējas. Ak jā, un http://rhb.ch/Bernina-Express.2188.0.html?&L=4 jāveic rezervācija Bernina ekspresim un autobusam. Tas tā, ja nu kādam noder. Plāns apmēram tāds – Cīrihe – Kūra – Bernina ekspresis – Tirano (no kurienes iet Bernina Express buss līdz Lugano) – Lugano – Lucerna – Berne (varbūt) – Zermata – Cīrihe.

Tātad 11.jūlijā ap 2-3 no rīta, ar ceļa somām un sapakotiem roltoniem, lai no  Šveices dārdzības nenomirtu badā, un mūsu vīriešu pavadībā dodamies uz lidostu. 6.25 mums jau ir jāizlido. Ieejot lidostā un ieraugot tablo gandrīz nogāžamies no kājām – reiss atcelts. Jopcikbumbiņ, re, cik jauks sākums! Tante no check-in galdiņa mūs dzen līdz Lufthanzas birojam, kur jau stāv vai viss lidmašīnas sastāvs. Stress ne pa jokam, visi plāni kaput. Visi centīgi zvana uz Lielbritānijas konsultāciju biroju, lai pasažieri tiktu pārsēdināti uz citiem reisiem. Mēs arī un pie viena arī noskaidrojam, cik maksātu lidojums uz Cīrihi ar Airbaltic – 665 Eur. Uhuuu! Tad nu gan. Par laimi, sazvanām centru un mūs pārliek tieši uz Airbaltic reisu uz Cīrihi, maksā jau pati Lufthanza. Diemžēl, tā vietā, lai izlidotu 6.25 no rīta, mēs izlidojam 5 vakarā, toties bez pārsēšanās.

Ap 19.00 pēc Šveices laika esam Cīrihē, laimīgā kārtā arī mūsu koferi nav pazaudējušies (ar tādu ceļojuma sākumu tu jau sagaidi visu), un mēs dodamies uz staciju. Ņemot vērā jauko „bezmaksas dušu”, ko tautā dēvē arī par lietusgāzēm un novēloto ierašanos, mums nākas izlaist Reinas ūdenskritumu, jo vakarā jābūt jau Kūrā, no kuras kursē Bernina ekspresis. Stundas brauciens paiet ātri, mums par kompanjoniem blakus apsēžas kārtīgi zālītes pīpētāji (Kūrā mēs atklājām, ka tāds aromāts piemīt arī viesnīcas ziepēm, varbūt kādas ekoloģiskās, čaļi arī pēc dabas bērniem izskatījās). Vakarā esam tur un meklējam viesnīcu Drei Konige, tur palīgā nāk kāds viesmīlis, kurš gan ceļu ierāda, gan karti piešķir. Patiesībā par cilvēkiem tur mums iespaids tikai tas labākais. Viesnīcā omulīga, itāļa cienīga izskata vīrietis mums piešķir istabu ar dušu (visās viesnīcās mums bija paredzētas istabas ar dušu uz stāvu). Aši noliekam mantas un ejam spiegot un ķert pirmos iespaidus. Iebāzušas degunus skatlogos noskaidrojam, ka Šveice nav nemaz tik traģiski dārga kā solīts un suvenīrus, tai skaitā kādu Šveices nazi varam atļauties. Tā kā vakarā viss jau ir ciet, tad vakariņās gan ēdam savu līdzpaņemto paiku.

IMG_1430Otrās dienas rītā pieceļamies agri, ieturam kārtīgas brokastis viesnīcā, kur pieejams viss sākot ar musli (kas izrādās ir Šveices izgudrojums) un beidzot ar sieriem un desām, un dodamies dienas gaismā apskatīt pilsētiņu. Patiesībā Kūra pati par sevi ir ļoti pievilcīga, kur noteikti var pavadīt visu dienu. 8.13 no stacijas atiet ekspresis, kāpjam iekšā, koferus nogrūžam  tiem paredzētā vietā, atrodam savas vietas (kas iepriekš rezervētas) un velkam ārā fotoaparātus. Biļešu kontrole problēmas nesagādā (patiesībā ar to problēmu nebija nekur), jo Swiss Pass ir derīgs arī eksprešiem. 4 stundu brauciena rezultātā fotoaparātā ir ap 200-300 bildēm, uz sejas ir muļķīgs smaids un acis lielas, lielas no visa redzētā. Kalni un ielejas, tipiskas Šveices mājiņas ar puķu palodzēm, ezeri, viadukti, tuneļi, ciemati un vēl un vēl un vēl…

Tirāno visi prieki ir galā un nu mums divas stundas jāsēž Itālijas pusē un jāgaida mūsu autobuss uz Lugano. Ja jau esam Itālijā, tad aiziet pēc picas un saldējuma! Pica ir kādas divas reizes lētāka kā Čili picā un saldējums arī maku sausu neatstāj. Pats ciemats gan laikam pastāv tikai kā ekspreša galamērķis, jo redzēt nav diži ko. Pie info centra izejam cauri tunelim un esam jau pie autobusiem. Biļetes, bagāža un kāpjam iekšā. Šī autobusa prieki slēpjas tajā, ka atšķirībā no citiem, tas ved cauri ciematiem un pilsētām, nevis pa lielceļu, kur 3 h jāskatās uz zaļu plastmasa žogu. Cepuri nost autobusa šoferu pieredzei, jo ceļa platums diži nepārsniedz autobusa platumu, bet izrādās, ka tas vēl ir arī divvirzienu! Bonusā braucam garām arī Komo ezeram, tik Džordžu Klūniju vai kādu citu Holivudas zvaigzni gan manīt nevarēja.

Vakarā esam Lugāno. Dodamies meklēt Pestaliozzi viesnīcu. Bez koferiem šis pasākums būtu vienkāršāks, jo nācās kāpt pa neskaitāmām kāpnēm, bet mūsu mazo maldīšanos izglābj kāds viesmīlis, kas mūsu kartē iezīmē ceļu. Turklāt mēs trāpām tieši Džeza festivāla laikā, tā kā arī ausīm tiek savs prieciņš. Viesnīca ir netālu no publiskā parka un Kazino, reģistrējamies, nometam mantas (viesnīca jauka, tikai trokšņa no ielas varētu būt arī mazāk) un ejam ielās. Paralēli pilsētas apskatei, cītīgi cenšamies atrast vietu, kur paēst, taču Lugano šis pasākums izrādās sarežģīts, lētais gals ir pārpildīts, bet dārgais vienkārši dārgs. Viesnīcas restorāns piedāvā diez gan bēdīgu ēdienkarti, tā ka vakariņas mums atkal savas.

IMG_1771Brokastis izrādās labākas par restorāna dienas piedāvājumu, tāpēc paēdušas esam un dodamies uz Monte Bre jeb kalnu Brē. Tā kā funikulieris kursē no 9 rītā un tikai traki latviešu tūristi var nolemt celties tik agri, jo dzīvības uz ielām vnk nav, tad aizstaigājam uz Kastaņolu, kur trimdas gadus pavadīja Rainis un Aspazija. Godīgi sakot, atrašanos svešumā šādā vietā grūti nosaukt par trimdu, ticamāk būtu teikt – ļoti ieilgušu atvaļinājumu –  kalni, ezers, saule un miers. Funikuli-funikuli-funikuli-kuli-kulaaaar! Uuun esam Monte Bre augšā un pa taciņu dodamies līdz ciematam. Nobraucam atpakaļ lejā un ar mazo pilsētas vilcieniņu (sarkans brīnums, kas kursē Monte Bre-Lugano-Paradiso maršrutā) dodamies uz Paradiso kas atrodas San Salvadore kalna pakājē un ir 20-30 min gājienā no Lugano. Labs veids kā apskatīt pilsētu, taču mēģinājumi ar šī vilciena vadītāju sarunāties angliski vai vāciski izgāžas, jo Lugāno liela daļa runā tikai itāliski, par spīti tam, ka oficiālās valodas ir četras. Paradiso nopērkam biļetes uz kuģīti un Šveices miniatūru muzeju, kas ar Swiss pass mums izmaksā pusi no parastā cenas. Lecam kuģītī un braucam uz muzeju. No piestātnes uz muzeju tikt ir samērā viegli, jāiet tik taisni un pa labi. Muzejā apskatāmi vairāk kā 100 Šveices ievērojamās celtnes un apskates objekti miniatūrā, tā kā, ja neizdodas apceļot visu Šveici, te var izlikties, ka esi redzējis visu. Muzejā pavadām 1-2 stundas ar visu ēšanu un dodamies atpakaļ  uz piestātni. Manas nolaidības dēļ, palaižam vienu kuģi garām (jāstudē saraksti uzmanīgāk), bet ap pus6 vakarā esam centrā un vakars paiet staigājot pa ieliņām, ar vienu aci skatoties Argentīnas-Vācijas futbola spēli, ko raidīja centrālajā laukumā un ēdot saldējumu.

IMG_1619IMG_1723IMG_1742Ceturtā diena ir klāt un mēs jau 7 esam ārā no viesnīcas, kāpjam 2.autobusā (par kuru nav jāmaksā ceļošanas dienās ar Swiss pass) un 5-7 min laikā esam stacijā un prom uz Lucernu. Pa ceļam uzzinām, ka Vācija tomēr ir uzvarējusi un ka stipru lietusgāžu dēļ netālu no Bernes bijuši zemes nogruvumi un traucēts transports. Par laimi ne mūsu maršrutā. Patiesībā no jebkura vilciena loga paveras ekspresim cienīgi skati, tāpēc par ceļu nav ko uztraukties. Lucernā no mantām atbrīvojamies mantu glabātuvē (skapīši noteikti ir izdevīgāki, ja vien bagāžu iespējams tur sastūķēt) un dodamies ielās.

Lucernai noteikti jābūt katra Šveices apceļotāja maršrutā, tā apbur un aizrauj. Izejot no stacijas, pirmais, ko ieraugam ir kapellas tilts, kas burtiski nosēts ar ziediem. Tilts celts 14.gadsimta sākumā, taču daļu oriģinālā tilta nopostījis ugunsgrēks, bet tas ticis atjaunots. Tilts ved uz vecpilsētu un tur dodamies arī mēs. Mūsu maršrutā pa pilsētu ietilpst arī St. Leodegāra baznīca, mirstošās lauvas piemineklis, kas izcirsts klintī par godu Šveices karēvjiem, vecpilsēta, otrs koka tilts un nocietinājuma mūris, no kura paveras skats uz pilsētu. Par mūri es, protams, sajūsmā nebiju, jo no augstuma man ir ellīgi bail un tā mala pastaigām balstās uz praktiski nekā, taču skats skaits, tas gan. Vecpilsētā atrodam arī saldumu veikalu, kur cenas ir pieņemamas un suvenīriem atbilstošas, savukārt stacijā pusdienās mums ir picai līdzīga omlete.

IMG_1808IMG_1815IMG_1829IMG_1843Tālāk mūsu ceļš ved līdz Bernei, Šveices galvaspilsētai. Neesmu lielu pilsētu fans, taču Berne man lika vilties. Parlamenta ēka remontā, katedrāle remontā, visapkārt troksnis un jūra cilvēku. Nē, tas nav priekš manis. Čāpoju līdzi mammai un pukstu, ka vajadzēja tomēr braukt Pilatus kalnā Lucernā, nevis šeit. Stundas laikā esam visu izstaigājušas un dodamies uz Cermatu. Viens no braucieniem, kur mums ir jāpārsēžas 5 min laikā uz citu vilcienu, taču šis process nav sarežģīts, tā kā Šveicē par visu ir padomāts un vilciens ir tur, kur tam jābūt un papildus pasažieri tiek informēti kas un kur iet. Lieki piebilst, ka arī šeit skats aiz loga ir burvīgs un kalnu virsotnēs jau parādās sniegs.

IMG_1861.JPGAp 6-7 esam Cermatā, info birojā sadabūjam karti, kurā burvīgā kārtā atzīmētas visas viesnīcas. Uz Cermatu var nokļūt tikai ar vilcienu, jo cits transports šeit ir liegts. Mamma rāda pa kreisi un saka: „Re. Mūsu viesnīca”. Skatos uz 5 zvaigžņu hoteli un esmu 100% droša, ka bookingā bilde bija cita. Izrādās, ka mūsējais ir maza, zaļa mājiņa tieši blakus lielajai viesnīcai – Hotel Tannenhof. Iepriekš brīdinājām īpašnieci, ka būsim vēlu un mums tiek atstāta instrukcija kā tikt iekšā, taču tā kā esam agrāk, mūs tur vēl gaida. Īpašniece ir ļoti atvērta un jauka sieviete, mums tiek ierādīts numuriņš ( kurā mazliet gan jūties kā Gulivers Liliputijā, bet ir ok) un plaši izstāstīts kur var paēst, ko redzēt un ko darīt. Nometam mantas un apskatam pilsētu. Mums visas dienas ar laiku (nu izņemot pirmo dienu) veicas un ir gan silti, gan saulaini. Jau gar baznīcas torni pavīd Materhorna smaile (tā, kas uz Toblertone šokolādes kastītēm). Kalns gan nav augstākais Alpos un pat ne apkārtnē (kalns ir tikai 4478 metri v.j.l.), toties cēlākais gan. Savukārt pats ciematiņš ir omulīgs kalnu tūristu un slēpotāju kūrorts – viesnīcas, restorāni, suvenīru veikali. Tīši vai netīši šeit tiek radīta arī tipiska Šveices noskaņa, ar mājiņām un puķu palodzēm, senioru pāriem tautastērpos, kazām ar zvaniņiem, kas tiek dzītas cauri pilsētai un grezni izrotātiem zirgu ratiem.

Klāt ir piektā diena un lielākais mūsu ceļojuma izaicinājums – visa diena kalnos. Brokastīs ir mājīga atmosfēra un paēdam kārtīgi, sapakojam mugursomu ar sauleskrēmiem, lietusmēteļiem, cepurēm, cepumiem, ūdeni (to, par laimi nav jāpērk, tā kā arī krāna ūdens nekādu ļaunumu nevar nodarīt) un rivellu (Šveicei raksturīgs atspirdzinošs dzēriens, kas tiek ražots uz sūkalu bāzes un garšo ne sliktāk par kolu) un ejam līdz Gornergrata vilcienam(pretī stacijai un 50% par biļeti uzrādot Swiss pass). Vilciens ved tūristus kalnā, kas atrodas netālu no Materhorna ar vairākām pieturām, no kurām arī sākas/beidzas takas. Mēs dodamies pašā augšā (ap 3800 m), lai no šejienes dotos lejā pa 15 un 21 taku, tā kā šeit tiek solīti kalnu ezeriņi, skats uz Materhornu un citām 29 virsotnēm, ledājiem, kalnu puķēm un citiem atribūtiem, vien iztrūkst ēdelveisi un kalnu murkšķi. Kopā mūsu izvēlētās takas ir 5 km garas, taču par laimi, mēs vairāk esam kalna nokāpēji, ne kalnā kāpēji, kas ne pārāk rūdītam organismam ir labāks plāns, jo pa ceļam mūs sveicina saulē apdeguši, mazliet sēcoši kalnā kāpēji, kuri dodas augšā. Tā kā rāpot augšā varbūt arī nav mums pa spēkam, tipinām lejā. Lēnā garā un mierīgi apskatot katru ainavu, ap 14.00 esam jau sasniegušas mūsu vilciena pieturu un dodamies lejā. Tā kā nogurums īsti nav jūtams, tad nolemjam iziet kādu taku, kas sākas no ciemata. Sacīts-darīts! 31.taka, kas ir vien 3 km gara šķiet īstā izvēle no pieejamā bukleta ar takām un mēs dodamies meklēt norādes (tādas iezīmē visas takas un nomaldīties būtu samērā grūti). 3 km izrādās mānīgs raksturlielums, taka ir stāva un mēs beidzot izjūtam, ko nozīmē kāpt kalnā augšā. Uhhh! Tā jau labs treniņš, bet nez kā būs rīt… Taciņa ar laiku kļūst šaurāka un ar vien vairāk tuvojas nogāzes malai un man paliek galīgi neomulīgi un es sāku pārdomāt vai te būs ko redzēt. Ar mammu nolemjam pakāpties vēl mazliet un tad pietiks. Kāpiens atmaksājas, jo nonākam pie kalnu ūdenskrituma, neliela, bet skaista. Mums kāpšanas ir gana un dodamies lejā.

DSC05638IMG_1936IMG_1976IMG_2022IMG_2035Tā kā šodien faktiski ir mūsu pēdējā garā diena un rīt dodamies mājās, ar mammu nolemjam izmēģināt tik izslavēto fondī kādā kafejnīcā. Pasūtām divas porcijas un mums atnes maisiņu ar maizi, groziņu ar vārītiem kartupeļiem un visu siera vārāmo uzparikti. Viss skaistums slēpjas pašā rituālā, ne ēdienā, jo man tā garša atgādina vien krāsnī ceptas siermaizes, taču process ir intriģējošs. Taču mums divām divas porcijas ir par daudz. Izmetot pēdējo loku pa pilsētu iepirkšanās centrā (vienstāvu ēka blakus Gornergrata vilcienam) atrodam COOP pārtikas veikalu ar pavisam mums saprotamām un pieņemamām cenām un pēdējam vakaram vēl nopērkam vīnu.

Pēdējā diena ir klāt un mēs dodamies uz Cīrihi. Tā kā, mums vēl ir laiciņš līdz lidmašīnai, tad saulainā laika iespaidotas dodamies apskatīt Cīrihi. Kāds draugs teica, ka tā ir skaistākā pilsēta Eiropā. Patiesībā es varu piekrist. Vecpilsēta nav liela un stundas laikā esam to izstaigājušas, apskatot katru baznīcu, rātsnamu, tiltus un mazās ieliņas, ko šī pilsēta piedāvā. Jaukas atvadas no Šveices un punkts uz i.

No stacijas ar vilcienu braucam uz lidostu. Tur Lufthanza mūs nepieviļ un reiss tomēr ir. Biļetes izprintējam no automāta, arī koferi jāapzīmē pašām, nododam tos un dodamies uz saviem vārtiem. Atrast visu var vienkārši un maldīties nevajag. Lidojam līdz Frankfurtei, kur mums lidostā ir pāris stundas, tomēr nezinot lidostu, tā šķiet prātīgāk. Tā kā ārā no zonas nav jādodas un koferi tālāk nonāk automātiski, mums ir 3 h taxfree veikaliem un ņemot vērā Frankfurtes lidostas izmērus… Ak, jā, jāskrien un lidmašīnu.

Ap 11 vakarā esam Rīgā un koferus sagaidījušas dodamies pie mūsu sagaidītājiem. Iespaidi tikai labākie un nogurums pamatīgs, bet ir tā vērts. Turklāt aprēķinot tēriņus, ar visām viesnīcām, lidmašīnām, vilciena biļetēm, pacēlājiem, kuģīšiem un mantu glabātuvēm, samaksājam apmēram pusi no tā, kas sanāktu braucot ar tūrisma biroju.

Varbūt kādam kas noderēs no šī.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s